MAFIJAS stāsts
Iepriekš
nezināju, kādēļ mani sauc par MAFIJU. Domāju, ka mani tikpat labi varētu saukt
arī par ZELTRAČU PILSĒTU vai par DIMANTU RACĒJIEM, jo stāsts patiesībā ir
vienkāršs – kādā pilsētā, kā jau daudzās citās, iedzīvotāju vidū ir gan
policists, gan ārsts, gan prostitūta, gan tādi, kuri cenšas iedzīvoties
bagātībā uz citu rēķina.
Iespējams,
pilsētiņa atšķiras no citām līdzīgām ar to, ka tajā ir tikai nedaudzi
patstāvīgie iedzīvotāji – pārējiem ir tendence nepārtraukti mainīties, tādēļ,
ka pilsētā iedzīvojas tikai ļoti drosmīgi un uzņēmīgi cilvēki, par sevi mazāk
pārliecinātie šo vietu drīz vien pamet, un vēl priecājas, ka sveikā tikuši
cauri.
Patiesībā pilsētnieki par garlaicību nekad nav
varējuši sūdzēties. MAFIJA ir tā, kas dzīvi pilsētā padara neciešamu un
aizraujošu, bīstamu un interesantu, bezcerīgu un vērtīgu reizē.
Nākas atzīt, ka mierīgie iedzīvotāji varētu
daudz ko mācīties no mafijas darboņiem, piemēram, sadarbību, mērķtiecību un
konspirāciju. Bieži ar nožēlu nākas noskatīties mierīgo iedzīvotāju nespējā
vienam otrā ieklausīties, pārpratumos, citu viedokļa ignorēšanā, kā arī bailēs
vienam no otra. Brīžos, kad cīņā ar mafiju ir izšķirošs katrs mirklis, viņi
šaubās, gaida iniciatīvu no citiem, bet, ja arī sevī ieklausās, tiek maldināti
ar paša iedomām, fantāzijām, priekšstatiem un aizspriedumiem.
Man šķiet, lai varētu uzticēties savai
intuīcijai, kura viņiem neapšaubāmi piemīt, vajadzētu pārvarēt, pirmkārt,
bailes. Kā jau iepriekš minēju, daļa iedzīvotāju pilsētā ir jaunpienācēji, kuri
vēl nezin vietējos likumus, iedzīvotāju paradumus un rakstura īpašības.
Savukārt vietējie jaunos visbiežāk uzņem ar aizdomām un neuzticēšanos. Es
piekrītu - bailes ir pamatotas.
Iespējams, par MAFIJU mani sauc arī tādēļ, ka
mafija ir stipra. Ne jau nu godīgā cīņā var uzvarēt lielāko pilsētas daļu, bet
gan mānoties un izliekoties par nekaitīgiem, darbojoties pa naktīm un
izmantojot viszvērīgākās metodes. Teikšu, kā ir – karu nakti tiek izdzēsta
viena miermīlīga iedzīvotāja dzīvība. Ja gadās, ka pilsētā ieklīst maniaks, tad
no rīta nepamostas vēl kāds.
Pilsētnieku
izmisums nākamajā rītā nav aprakstāms. Iespējams, ka tādēļ viņu aizsardzības
metodes brīžiem ir diezgan radikālas – lai atklātu, kurš darbojas mafijā, viņi
ir ar mieru pat upurēt kādu no savējiem, jo, tad jau redzēs, kas viņš BIJA - ja
mafija, bingo, ja nē, arī nekas.
Manuprāt, pilsētnieku dzīvē netrūkst arī
jautrības. Laikā, kad pēc kārtējās slepkavības aizdomas krīt uz katru un
visiem, ikviens, kurš citiem šķitis vai nu ĻOTI RUNĪGS, vai, gluži otrādāk,
NEPARASTI KLUSS, vai vienkārši UZVEDAS SAVĀDĀK, attaisnojas kā vien spēj un
māk. Tad nu var pabrīnīties un izsmieties par cilvēku teicamo prasmi atrast iespaidīgus
argumentus, pārliecinošas atrunas un ticamus alibi.
Pat,
ja aizdomās turētajiem izdodas pārējos pārliecināt par savu nevainību un par
savu MIERĪGUMU, ar to vien nepietiek. Kā zināms, labākā aizstāvība ir
uzbrukums, tādēļ svarīgi ir arī prast norādīt uz ĪSTO vainīgo. Cik daudz
nevainīgu iedzīvotāju pilsēta zaudējusi uzticoties viltus labvēļiem! Pat
policista un ārsta dzīvība nav drošībā.
Esmu
ievērojusi, ka jaunpienācējiem parasti uzticas tikai tik ilgi, kamēr nav
pierādījies jebkāds viņa sakars ar mafiju. Tiklīdz aizdomas apstiprinās,
uzticēšanās uz ilgu laiku ir zaudēta.
Brīžiem
spriedze ir tik liela, ka gaisā varu uztvert kāda mafijas darboņa slēptākās
vēlmes, piemēram, kaut mani maniaks naktī nomušī, jo vairs nespēju ilgāk slapstīties,
izlikties un melot! Ja notiek brīnums un slepkavnieks atmet savu iepriekšējo
dzīvesveidu, papildinot miermīlīgo iedzīvotāju rindas, viņš jūtas patiesi
atvieglots un pilnībā izbauda iespēju atklāti lūkoties godīgiem cilvēkiem acīs.
Viņa skatiens mirdzēt mirdz!
Kaut
gan cīņas iznākumu iepriekš nevar paredzēt, esmu pārliecināta, ka mafija nekad
nebūs pilnībā uzveicama, kāda, manuprāt, neizskaidrojama paradoksa dēļ - lai
gan mierīgie iedzīvotāji visiem spēkiem cīnās pret mafiju, tās locekļi bieži
tiek arī apskausti un cienīti. Par to varu spriest, redzot apbrīnas pilnos
skatienus un dzirdot atzinīgos vārdus par mafijas darboni: cik prasmīgi viņš ir
iemācījies melot!
Tas
vieš pārliecību, ka es, MAFIJA, dzīvošu ilgi un laimīgi.
P.S. Nākamreiz būšu 29.aprīlī , tāpat OLĪVĒ .
Daila Ozola
