Šorīt atkal draugs ar Tevi gribu padalīties ar vienu interesantu stāstu, kuru pats izlasīju kādā no ārvalstu blogiem. Šis pašam lika aizdomāties par lietām, kas it kā sanāk un esmu apmierināts ar to, bet rezultāti neiet augšup, esmu “iestrēdzis”. Varbūt arī Tev šis motivējošais stāsts liks paskatīties uz lietām no pavisam citas puses!
Stāsts:
” Kad man bija gadi 6-7, vectēvs man deva uzdevumu – iemācīties lēkt ar lecamauklu. Iemācīties tā, lai es varētu lēkt 200 un vairāk reizes pēc kārtas, neapstājoties. Vectēvs man lika priekšā boksera piemēru, kuram lecamaukla ir viens no bāzes “intrumentiem” saviem treniņiem. Protams, tad es
vēl no dažādiem cīņu sporta veidiem maz ko sapratu, taču vīrieša – cīkstoņa tēls priekš manis nostrādāja. Uzņēmos darīt!
Paņēmu rokās lecamauklu un izgāju pagalmā. Pamēģināju ar lecamauklu veikt vienu lēcienu - it kā sanāca. Tad mēģināju veikt divus lēcienus – nesanāca. Mēģināju vēlreiz un vēlreiz. Nē, kaut kas traucēja, nesanāca, un kļuva skaidrs, ka šo uzdevumu es nespēšu paveikt.
Logā uz mani skatījās vectēvs, es viņu neredzēju, bet zināju, ka viņš tur – aiz stikla rūts skatās. Un tad es izlēmu veikt pēdējo lēciena mēģinājumu. Nesaprotami kā, bet divi lēcieni sanāca bez aizķeršanās un no trešā “grieziena” veikšanas mani atturēja bailes un šaubas. Savās domās es dzirdēju vectēva uzdevumu! Vajag taču lēkt 100 un vairāk reizes. Protams, šajā vecumā ar tik lieliem skaitļie




+(1).jpg)
.jpg)
+(1).jpg)
.jpg)