Šorīt atkal draugs ar Tevi gribu padalīties ar vienu interesantu stāstu, kuru pats izlasīju kādā no ārvalstu blogiem. Šis pašam lika aizdomāties par lietām, kas it kā sanāk un esmu apmierināts ar to, bet rezultāti neiet augšup, esmu “iestrēdzis”. Varbūt arī Tev šis motivējošais stāsts liks paskatīties uz lietām no pavisam citas puses!
Stāsts:
” Kad man bija gadi 6-7, vectēvs man deva uzdevumu – iemācīties lēkt ar lecamauklu. Iemācīties tā, lai es varētu lēkt 200 un vairāk reizes pēc kārtas, neapstājoties. Vectēvs man lika priekšā boksera piemēru, kuram lecamaukla ir viens no bāzes “intrumentiem” saviem treniņiem. Protams, tad es 
vēl no dažādiem cīņu sporta veidiem maz ko sapratu, taču vīrieša – cīkstoņa tēls priekš manis nostrādāja. Uzņēmos darīt!
vēl no dažādiem cīņu sporta veidiem maz ko sapratu, taču vīrieša – cīkstoņa tēls priekš manis nostrādāja. Uzņēmos darīt!
Paņēmu rokās lecamauklu un izgāju pagalmā. Pamēģināju ar lecamauklu veikt vienu lēcienu - it kā sanāca. Tad mēģināju veikt divus lēcienus – nesanāca. Mēģināju vēlreiz un vēlreiz. Nē, kaut kas traucēja, nesanāca, un kļuva skaidrs, ka šo uzdevumu es nespēšu paveikt.
Logā uz mani skatījās vectēvs, es viņu neredzēju, bet zināju, ka viņš tur – aiz stikla rūts skatās. Un tad es izlēmu veikt pēdējo lēciena mēģinājumu. Nesaprotami kā, bet divi lēcieni sanāca bez aizķeršanās un no trešā “grieziena” veikšanas mani atturēja bailes un šaubas. Savās domās es dzirdēju vectēva uzdevumu! Vajag taču lēkt 100 un vairāk reizes. Protams, šajā vecumā ar tik lieliem skaitļie
m vēl nemācēju operēt, tikai mācēju skaitīt līdz 200, un zināju, ka līdz šim skaitlim mani šķir vēl ļoti daudz mēģinājumu.
m vēl nemācēju operēt, tikai mācēju skaitīt līdz 200, un zināju, ka līdz šim skaitlim mani šķir vēl ļoti daudz mēģinājumu.
Tas nenotika vienā dienā, bet pēc kāda laika, es jau varēju veikt 10-12 lēcienus pēc kārtas bez apstājas. Vēlāk arī 20-25. Pēc tam atkal viss apstājās, “iesprūda”. Izveicība parādījās, taču pietrūka elpas, spēku. Bija redzams, ka līdz norunātajiem 200 lēcieniem vēl tāls ceļš ejams.
Gribējās visu pamest – es taču biju iemācījies vismaz kaut kā lēkt, kaut ko sasniedzis, varbūt pietiks? Es jau vairs ne 1-2 reizes varu lēkt, bet gan 25 reizes – varu kaut ko arī parādīt. Beigu beigās, es taču netaisos kļūt par profesionāli un pievērsties boksam!
Vectēvs mani satika, kad es savu lecamauklu kāru uz pakaramā…:
- Vai tad padodies?
- Nūū, tā var teikt…
- Kāpēc? Nesanāk?
- Nē, it kā sanāk.
- Bet kur tad problēma? Vai tad Tu nevēlies kļūt spēcīgs, izveicīgs?
- Gribu, vai tad es tāds jau neesmu kļuvis?
- Tu taču tikai iesāki, tikko kā iemācījies lēkt, tagad vajag audzēt “apgriezienus”, bet Tu padodies…?
- Man pietiek ar šo, it kā…
- Tātad var teikt, ka Tu neesi sasniedzis mērķi – neesi iemācījies gūt rezultātus!
- Kā? Es taču iemācījos lēkt!
- Tu nesasniedzi mērķi, dod šurp lecamauklu, nolikšu tālāk, ja Tu netaisies vairs trenēties…
- Bet kā sasniegt mērķi/beigas? Kā lēkt 200 un vairāk reizes?
Un tad vectēvs pateica frāzi, varbūt pietiekoši triviālu un prsatu, bet es viņu ļoti labi iegaumēju:
- Vajag vienkārši darīt, pārvarēt sevi un darīt tālāk!
Tu gāji tālāk, kad Tev nekas nesanāca, bet apstājies tad, kad sāka viss sanākt! Pats sliktākais ko Tu varēji izdarīt! Tu taču saprati, kāpēc Tev to vajag? Tad arī izdari līdz galam. “Nepaņem mazu kumosiņu, bet savāc VISU!!!”
Pagāja 25 gadi, un es tagad varu lēkt 200 un vairāk reizes pēc kārtas. Attīstīta muskulatūra un spēks ir manī. Es iemācījos.
Vectēv, paldies!“
Nepadodies pie pirmajām neveiksmēm, tikai tā mēs kļūstam stiprāki!
Raksts no šejienes :http://valtters.lv/neapstajies-tad-kad-viss-sanak/ Paldies Valter !!!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru